Komponista Emiļa Melngaiļa (1874–1954) dziesma jauktam korim „Jāņuvakars”, 1926

Katrs muzikologs aizvien no jauna piemin fundamentālo atšķirību starp Melngaiļa raksturu un viņa mūziku – trauslu, jūtīgu, niansētu un daudzās emocionālās nokrāsās zaigojošu. Tās pamats ir folklora. Un latviešu tautasdziesmās viņš iedziļinājies tik rūpīgi, to būtību un estētiku izpētījis tik konsekventi, ka visu viņa daiļradi gan laikabiedri, gan pēcteči atzinuši par vārda tiešā nozīmē latvisku. Turklāt – viscaur rodas iespaids, ka Melngaiļa daiļrade ir nevis sastingusi arhaisku vērtību pielūgsme, bet gan dzīvīgs tradīcijas turpinājums.

Tam ir savs iemesls – a cappella darbos (kopskaitā 275 opusos) un vokāli instrumentāliem vai tikai instrumentāliem ansambļiem rakstītajās partitūrās (kopā aptuveni 200) Melngailis nereti sapludina tautasdziesmu motīvus ar oriģināltēmām. Un dara to tik pārliecinoši, ka tikai folkloristi var izšķirt – kura tēma ņemta no Melngaiļa veiktajās folkloras ekspedīcijās savāktajiem pierakstu krājumiem (savukārt šeit melodiju skaits kopā ar visiem lībiešu un citu mazākumtautību motīviem tuvojas pieciem tūkstošiem), bet kuru intonatīvo līniju komponists izdomājis pats. Tā tas ir arī ar Melngaiļa slavenāko opusu – 1926. gadā radīto dziesmu „Jāņuvakars”.

Šeit komponists ielūkojies savu priekšteču vākumā – divas līgotnes ņemtas no Andreja Jurjāna izdevuma „Latvju tautas mūzikas materiāli”, taču jautājums par to, kuras tieši tās ir, pēc visa mūzikas vijuma noklausīšanās kļūst nebūtisks. Svarīgāks ir kas cits – „Jāņuvakars” uzlūkojams kā sevišķi spožs piemērs tam, cik lielā mērā Melngailis attālinājies no iepriekšējā priekšstata par tautasdziesmas apdari kā elementārā strofiskā formā rakstītu miniatūru funkcionālās harmoniskās sistēmas ietvaros. Uzmanību pievērš jau izvērstā caurviju forma, jau solistu pretstatījums korim (kas vispār tā laika kormūzikas kontekstā saucams par unikālu), taču arī visi pārējie skaņuraksta parametri vēsta, ka Melngailis folkloru uztvēris kā suverēnu parādību, kuras profesionalizētam iztulkojumam nepieciešams savs izteiksmes līdzekļu spektrs – konsekvents diatonikas izmantojums un modālās skaņkārtas, polifoni sazarojumi, daudzveidīgi faktūras salikumi, tostarp burdona vairākbalsības principi, tematiskā materiāla variāciju tipa attīstība.

Rezultāts ir žilbinošs – Melngaiļa daiļrades kontekstā daudzkārt piesauktais barokālais krāšņums „Jāņuvakarā” uzmirdz košā daudzbalsībā, tēlu un noskaņu kontrasti sniedzas no klusinātas apceres līdz līksmām gavilēm, bet intonatīvais, ritmiskais, fakturālais bagātīgums dod plašas interpretācijas iespējas diriģentam, aizrauj koristus un saviļņo klausītājus. Ne velti „Jāņuvakars” kļuvis par Dziesmu svētku neatņemamu sastāvdaļu; un, ja Melngailim ir arī daudzi citi brīnišķīgi un emocionāli uzrunājoši folkloras inspirēti opusi (latviešu kora mūzikas klasika nav iedomājama bez dziesmām „Svešāi zemē”, „Spēlē jel, spēlmani”, „Rīgas torņa gala zīle”, „Rožulauks”), ja citi autora darbi kora, vokālās vai instrumentālās kamermūzikas žanrā atspoguļo komponista panākumus arī ārpus tradicionālās mūzikas impulsu jomas, „Jāņuvakaram” latviešu kultūrā vienalga ir īpaša vieta. Sākot ar pašu Melngaili pie diriģenta pults un Teodoru Reiteru (1884–1956) Septīto Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē, turpinot ar Jāņa Dūmiņa (1922–2011), Jāņa Zirņa (1944), Kaspara Putniņa (1966) interpretācijām un lūkojoties nākotnē.

Armands Znotiņš